Skolotāju dienas pasākuma organizatori šogad bija 9.klase. Pasākumu skolēni veidoja bez skolotāju palīdzības. Katra klase bija izdomājusi savu sveicienu – gan dziesmā, gan popielas veidā, gan dzejā, gan “saldumiņā.” Katrs no tiem bija īpašs. Pirms tam arī 9.klase bija noskaidrojusi skolotāju mīļākās dziesmas, kuras pasākuma laikā visiem skolēniem bija iespēja atminēt. Tas arī veiksmīgi izdevās.

Skolotāji vēl tika salīdzināti ar krāsām, izmantotjot citātus, kurus meitenes bija izvēlējušās no Imanta Ziedoņa “Krāsainajām pasakām.” Ielūkosimies, kā tas bija:

Ļaudis bieži saka: Raibs mūžs. Tas nozīmē, ka bijušas baltas dienas un melnas dienas, dzeltenas prieka dienas un zilas cerību dienas. Saka: “Raibs kā dzeņa vēders.”

Šie Imanta Ziedoņa prātojumi manuprāt visspilgtāk raksturo skolotāju ikdienu.

Bet tagad par krāsām...

 

" .... uzkrita pirmais sniegs. Nu viss ir balts. Tik balts, ka neko nevar atšķirt ... Visi koki balti - eju pa mežu, nevaru saprast, kur koks, kur balta diena.. "

Kaut gan zinātne uzskata, ka balts nav krāsa, mūsu skolas skolēni uzskata, ka dvēselē visi skolotāji ir balti, bet baltā krāsa visvairāk piestāv sākumskolas un vizuālās mākslas skolotājām -  Sarmītei un Vizbulītei, jo bērni pie viņām atnāk kā baltas lapas, tādi mazi, balti un pūkaini. Tādi, kuri ņem savu dzīves otu un sāk zīmēt...

"Visur tur, kur cilvēks uz pasaules ilgojas, klāt viņam ir zilais cerību zirgs ... Pats zilais zirgs jau ir zils brīnums, un kas ar viņu jāj, - redz zilus brīnumus. Parasti gan viņš laižot sev tuvumā un atļaujot mugurā kāpt tikai dzejniekiem, bet ja jums ir saujiņa zilu auzu ..... Vai jums ir saujiņa zilu auzu?"

Man ir aizdomas , saujiņa  zilu auzu ir skolotājai Gunitai, cerība ir zilā krāsa, jo mums visiem pastāv cerība, ka līdz 9.klases eksāmeniem apgūsim svešvalodas.

Vēl zilā cerību krāsa piestāv skolotājam Ervīnam, jo mums šķiet, ka viņš ir visu meiteņu cerība, ka mūsu skolas puišus iemācīs strādāt kā īstus latviešu paraugvīrus – viņi pratīs ēvelēt, zāģēt, virpot, skrūvēt un daudz, daudz citus darbus.

 

" ... Saule mirdzēja pie debesīm kā dzeltena pankūka ar tādām garšīgām, kraukšķošām maliņām ... Pļava tā mirdzēja, ka es nenocietos un ievēlos kalnmalā puķu dzeltenumā. Un noputēju un aplipu, un apbiru putekšņiem dzeltens ... "

Mēs ar dzelteniem putekšņiem aplipušus saskatījām  skolotāju Aiju un skolotāju Ausmu, jo viņas vienmēr smaida, vienmēr ir pozitīvas, pat kabinets ir gandrīz tādā krāsā, un šīs skolotājas atgadina saulīti, kas dod gaismu visai dienai.  

 

" ... reizēm mans dzintars manī skatās kā lūdzot. Viņš lūdz mani kaut ko izdarīt, un es to visu varu izdarīt, piemēram, izglābt zvaigzni, kas iekritusi jūrā, saķert degošu lielgabala lodi un turēt ciet. Es varu apturēt sitienam gaisā paceltu roku. To visu varu izdarīt ... "

Kuram gan kabatā ir dzintars? Mūsuprāt, ar oranžīgu dzintaru līdzās dzīvi skolā vada skolotājas Dagnija un Līga. Viņas vienmēr ātri reaģē jebkurā situācijā, vienmēr gatavas skriet, ja būs nepieciešams, ja būs jācīnās – viņas cīnīsies, ja jāskrien kādam palīgā – arī skries. Kā jau dzintars vienmēr spīd – arī skolotājas vienmēr spīd ar idejām un labsirdību, no viņām izstaro gaisma.

" ... ceriņkrūms mirdzēja rīta saulē, un grūti bija pateikt, kas spožāks - rītausma vai ceriņkrūma izstarotā violetā gaisma ... "

Ar šādu krāsu mums asociējas skolas direktore Ieva Zariņa. Viņa ne mirkli nedrīkst aizsapņoties ceriņos, viņai vienmēr jābūt možai uzklausīt kādu skolēnu, skolotāju vai vecākus, viņai vienmēr jābūt ziedošai kā ceriņkrūms, skaistai kā ceriņkrūms, pilnai jaunu ideju un jāspēj piepildīt skolas saimes kvēlākās vēlēšanās, nu gluži kā ceriņiem. Vēlēsim viņai būt vienmēr ziedošai un krāšņai kā ceriņi.

 

"Liesmiņa. Guntiņa. Ugunsmeitiņa. Kāda sarkana, skaista deg sveces galā. Cik paklausīga, cik mīļa. Tikai acis - vai jūs redzējāt? Tikai acīs - manījāt? Kaut kas viltīgs iegailējās. Sarkani iekvēlojās, iegailējās. Laukā, tikt laukā ... Bet kā lai draudzējas ar tik svaidīgu, ar tik blēdīgu? Liesmiņa, Guntiņa, Ugunsmeitiņa. Paskaties, tomēr cik mīļa.."

Kuriem no mūsu skolotājiem ir tik aša doma un rīcība? Mēs domājam, ka šie skolotāji ir spilgtas personības, tie ir skolotāja Anita, Ilze un sporta skolotājs Aigars. Pēc jebkuras no šīm stundām mums visiem ir sarkani vaigi – fizikā un matemātikā galva kūp no formulām, uzdevumiem un laboratorijas darbiem, latviešu valodā no domrakstu rakstīšanas, no dzejas analīzēm un komatu lietošanas, taču sportā pēc braši noskrietiem 2 kilometriem. Taču visiem prieks, ka no šiem skolotājiem nāk enerģija kas palīdz ikdienā uzlādēties. Stundās vienmēr esam moži un tikpat dedzīgi uz darbu kā skolotāji.

 

" ... Cilvēki zina, ka vismaz reizi gadā pilsētā ienāk mežs, zaļš, zālš mežs... Tik zaļš, kā nekas cits pasaulē, tik tīrs kā nekas cits pasaulē. Elpa viņam zaļa, uzacis zaļas, kabatas zaļas un pilnas ar zaļiem sienāžiem ... "

Kad pār pilsētu nolīst zaļš lietus, mēs domājam, ka visilgāk pelķēs skatās un aizdomājās par zaļo un priecājās skolotājas Inga un Mārīte. Šajās stundās uzzinām, cik daudz mēs patiesībā nezinām par zaļo, ka augi ir zaļi, ka dolāri ir zaļi, ka gandrīz visos kabinetos ir tumši zaļas tāfeles, mācību grāmatas šajā priekšmetā arī ir zaļas un abām skolotājām ir nomierinoša balss kā zaļā krāsa. Tāpēc mācīsimies kopā un dzīvosim…nē padzīvosim zaļi.  

"Mēs vēl satiksimies, varbūt krāsu pasakā, varbūt smaržu pasakā, varbūt pasakās, kurās vējš čab lapās vai jūra krāc. Pasaku ir tik daudz, un tās nekad nebeidzas."

 

Tāpat kā nebeidzas stāsti par skolotājiem.

 

Mīļie skolotāji, vēlreiz mīļi sveicam Jūs svētkos!

 

*********************************************************************

Paldies visiem skolēniem, kas sagādāja svētkus mums skolotājiem!

Skolotāja Dagnija Pakalne