"Šonakt zeme visa nodreb asarās un mokās.

Tur - aiz restēm gaisma dzisa,

 Dievs, tos glābt stāv tavās rokās!”

25.martā Ojāra Vācieša Gaujienas pamatskolā notika piemiņas pasākums “Nesalauztā sirds”, pieminot  1949.gada deportāciju 70. gadadienu.

Divi latviešu tautai liktenīgi datumi - 14. jūnijs un 25. marts. Šodien tā ir vēsture, tie ir fakti, tā ir emociju un pārdzīvojumu jūra. Kad tiek pārcilātas atmiņas, tek asaras. Tās ir pazemoto sāpes. Lai šodienas skolēni saprastu tālos notikumus, ir jārunā no sirds uz sirdi. Ir jāklausās izsūtīto stāsti par viņu tālaika sapņiem un cerībām, kurām divi datumi pārvilka melnu svītru pāri, un par to, kā dzīve turpinājās tālu prom no mājām Sibīrijā, tālajos Austrumos un galējos ziemeļos.

Lai šodien spētu apjaust 25. marta deportāciju apmērus, jāiedomājas 2018.gada vasarā Dziesmu svētku gājiens – vairāk kā 40 000 priekā starojošu ļaužu. 1949.gada pavasarī no Latvijas izveda vairāk kā 42 000 cilvēku. Divas latviešu straumes: viena, izdziedot un izdejojot prieku, otra - dodoties pretī nolemtībai.

Vēstures lappuses pirms 70 gadiem pārlapoja Gaujienas skolēni Alise Lūse, Bella Agnija Vāciete, Ance Pakalne, Niks Judenkovs un Austris Kalniņš. Vēstures skolotāja Līga Bukovska lika ieklausīties klātesošos mūsu skolēnu vecvecāku, kaimiņu, pazīstamo gaujieniešu likteņos. Emocionāli pasākumu paspilgtināja mūzikas skolotāja Dagnija Pakalne.

Mūsu skolas saimes kopējais ceļš šodien veda arī pie piemiņas akmens deportētajiem Gaujienas kapsētā. Izskanēja Ernas Monikas Akmentiņas Sibīrijā rakstītais dzejolis Austra un Nika izpildījumā. Vēstures skolotāja uzsvēra, ka padomju okupācijas varas veiktais noziegums pret Latvijas tautu pirms 70 gadiem vairs nedrīkst atkārtoties. Latvijas tauta nedrīkst pieļaut svešu virssvaru pār sevi. Pēc Gaujienas pārvaldes vadītājas Inese Lukjanovičas uzrunas ir klusuma brīdis. Šajā mirklī mēs atdodam godu tiem cilvēkiem, kas neatgriezās mājās. Pie piemiņas akmens sagūla ziedi un svecītes.

Vēstures skolotāja Līga Bukovska