Ugunskuri. Dūmi. Barikādes. Apkārt cilvēki. Tā pirms 26 gadiem izskatījās mūsu galvaspilsētā Rīgā.

20.janvārī Gaujienas tautas namā pulcējās Gaujienas skolēni un ciema iedzīvotāji, lai atcerētos svarīgos notikumus, kas risinājās Latvijas neatkarības atgūšanas sākumā. Par notikumiem Viļņā un Rīgā skolēniem lika atcerēties vēstures skolotāja Līga Bukovska.

Emocionāli pasākumu paspilgtināja Gaujienas skolas meiteņu ansamblis ar patriotiskām dziesmām.

Pirms  Zigurda Vidiņa filmas “Tēvu barikādes” ievadvārdus teica tautas nama vadītāja Laima Poševa. Filmā ir septiņi stāsti par 1991. gada barikādēm Rīgā un to atskaņām mūsdienās.

„Tajā nedēļā nošāva divus manus draugus,” tā ir teicis režisors, „viņu priekšā man ir pienākums neaizmirst to laiku, kā arī atgādināt par to citiem. Tāpēc es atkal atgriežos tajā laikā, veidojot šo filmu. Cilvēka mūžā parasti nav daudz notikumu, kas radikāli izmaina viņa dzīvi. Man 1991. gada barikādes ir viens no šādiem notikumiem. Pirms divdesmit gadiem burtiski nedēļas laikā mainījās mana uztvere par Latviju, Latvijas iedzīvotājiem un, savā ziņā, pašam par sevi. Piecdesmit tūkstoši cilvēku spēja sanākt kopā uz barikādēm un aizstāvēt sapni – sapni par Latvijas neatkarību, neskatoties uz jebkādiem ārējiem, uzspiestiem apstākļiem. Šis sapnis ir piepildījies, šodien mums ir sava valsts. Kā šajā valstī jūtas barikāžu aizstāvji, cik liela daļa viņu cerēto sapņu ir īstenojušies?” jautā Zigurds Vidiņš.

Filmā netiek dotas atbildes, bet tā liek padomāt par mūsu valsti tagad un par valsts nākotni.

Vēstures skolotāja Līga Bukovska